Odrija Hepberna Love In The Afternoon (1957)

Filmu es skatījus 2 iemeslu dēļ - Billy Wilder un Audrey Hepburn. Pirmais man palicis atmiņā ar 1nu no manām vismīļākajām filmām - Sunset Blvd. (1950), bet nu jāsaka, ka šitajā filmā nav ne vēsts no tā, kas bija tajā filmā. Viss, kas tur ir, ir Odrija. Pat Merlina viņa filmās tik ļoti nekrita uz nerviem kā Odrija. Nu ja godīgi, es mainīju savus pieņēmumus par daiļo Odriju. Un nez vai vēl kādam tā ir, ka skatās, skatās tās filmas ar viņu un tad viņa pēkšņi nenormāli sāk krist uz nerviem. Vēe.
Pats kjino bij izstiepts un pa vidu patinu uz priekšu, jo nevarēju vairs izturēt. Galvenajai vīrieša lomai, manuprāt, nebija izvēlēts īstais tipāžs Gary Cooper. Viņš bija par vecu mūžīgā mačo tēlam, bet tur līdzi gan jau velkas vesela kino vēsture, jo savulaik viņš ir bijis Holivudas zelta gabaliņš, bet tā kā es labi nezinu visu prieksvēsturi, tad viņa seja pati par sevi man neko neizsaka.

Baltijas pērles kjino - Cheri(2009)

Cik skatos, filmas direktoram Stephen Frears filmas visādas iznāk jau kopš 1976. Neko par viņu nezinu un laikam ar to šobrīd aprobežošos, jo neesmu nekāda dita, kas izpēta visas bioogrāfijas pēc kārtas. Izpētu tikai tās, kur ož pēc labām filmām. Nu Cheri bija tāda filma, so, so. It kā jau viss tik smukji nostrādāts, bet iekšā nekādas dvēseles. Tikpat ātri šī filma arī aizmirstās. Visa tā iekšējā drāma tik nedabiska, nu kā beigās sieviete saka - ej pie citas, jo esmu tev par vecu, a džeks arī paklausa un ciesdams aiziet. Kā pēc tam izrādās, viņš tur nemaz necieš, bet cieta visu filmu. Ai, sviests kkāds. Nu tīri emocionāli to filmu es nespēju uztvert. Vizuāli gan. Tāpēc laikam noturējos visu to laiku pie zili zaļā monitora, ka kadri bija smukji.
Kāpēc šī filma ir Baltjas pērlē - laikam tāpēc, ka tik smjuka. Bet tagad tā padomāju - tam festivālam tak ir pilnīgi nenormāls nosaukums.

Sunset Blvd (1950)

Viena no manām mīļākajām filmām noteikti. Īstens Billy Wilder meistardarbs. Viņam vēl ir filmas ar Merlinu, slavenākā laikam saucas Some Like It Hot. Kāda nebūt iemesla dēļ tā nabaga filma latviski saucas Džezā tikai meitenes. Bet nu vienalga. Sunset Blvd ir brīnišķa. Pats skaistākais, ka filma ir ar īstenām mēmā kino zvaigznēm - Gloria Swanson un Erich von Stroheim. Gloria kā izrādās ir piedalījusies veselās 84 filmās, diemžēl nav sanācis uz viņu apskatīties kādā no mēmajām filmām. Bet rādās, ka viņas spožā karjera apsīkst uzreiz pēc 1929. gada. Tas drošvien ir saistīts ar viņas kā mēmās zvaigznes norietu. Bet stāstus par mēmā kino aktrisēm, kas pēc mēmo filmu norieta slēpās pustumsā un klusumā, noteikti var atrast viskkur. Nu piemēram nesen lasīju par Grētu Garbo, ka mūža 2.pusi viņa pavadījusi vientulībā utt. Bet tikpat labi Gloria parodē pati sevi.
Interesanti, kas tā bija par filmu, ko viņi skatījās - vai tā bij kāda no viņas pirms 1929gada filmām?hmm.

Max Von Mayerling: She was the greatest of them all. You wouldn't know, you're too young. In one week she received 17,000 fan letters. Men bribed her hairdresser to get a lock of her hair. There was a maharajah who came all the way from India to beg one of her silk stockings. Later he strangled himself with it!


Joe Gillis: You're Norma Desmond. You used to be in silent pictures. You used to be big.
Norma Desmond: I am big. It's the pictures that got small.

Dogmas satriecošā filma FESTEN (1998)

Thomas Vinterberg 1998. gadā ir uztaisījis brīnišķu filmu, kas laikam orģinālā dāniski saucas FESTEN. Pēc filmas taisni spriedām, ka tur bij atainoti īsteni dāņi - ļoti pieklājīgi, bet reizē arī samērā rasistiski un konservatīvi. Vienvārdsakot, tai dāņu īpašību kopai nav nosaukuma, padzīvojiet kādu laiku Dānijā, vēlams kaut kur provincē, uzreiz sapratīsiet. Jā, filma bija varena. Paldies Dogmai par pseidodokumentālismu. Uzreiz visi notikumi likās ārkārtīgi reāli, kustīgās kameras un nekādu mākslīgo gaismu. Bet pats stāsts ļoti skumjš un pat aizkustinošs.

Hičkoka daiļrade 3

Kas bija nākamais? ok, tā bija filma DIAL M FOR MURDER (1954). Ja godīgi, es to vairāk skatījos Grace Kelly nevis H dēļ.
Viņa ir ļoti klasiski brīnišķa, mūsdienās viņai pielīdzina modeli Doutzen Kroes. Bet man jau šķiet, ka Grace bija vienreizēja. Nu jā. Par filmu - filma man diezkā nepatika. Patiesībā pat garlaikoja. Bija jau bija tur saspenss vietā ap slepkavības mēģinājumu, bet visa otrā daļa šķita ļoti blāva un izmeklēšana kaut kā nepārliecināja. Jau sākumā es sapratu, ka džeks slepkavībā pieļaus kaut kādu kļūdu, jo rakstnieks zīmīgi izteicās, ka vienmēr jau esot kāda kļūda, kas iegāž un perfektu slepkavību neesot.
Perfektā izmeklēšana un perfektais izmeklētājs mani nogarlaikoja un viņa noslēguma triumfs vispār likās uzspēlēts un nevajadzīgs. Man pat labāk patiktu, ja notiesātu to sievieti. Varbūt tas bija kkāds H efekts - ka skatītājs jūt līdzi īstajam slepkavam un pēc tam nokaunās par savu amorālo rīcību. Kaut kā jau H to bija domājis. Bet kopumā - filma ir smaga un garlaicīga. Un arī skūpsti visās H filmās ir kaut kādi neīsti un galīgi bez tā saucamās kaisles.

Hičkoka daiļrade 2

Mans otrais piegājiens bija VERTIGO (1958). Ja godīgi, filma bija gra un garlaicīga. Visvairāk mani izbesīja briļļainā feministe, arī 60-to modes brēciens. Bet blondās dāmas kaislības vispār bija neizturamas, tas atgādināja 19.gs romānus, kur dāma, atceroties sliktu sapni, uzreiz krīt ģībonī. Filmas plots bija tik samezglots un realitātei attālināts, ka visur stāvēja klāt sajūta par mākslīgumu. It kā būtu jāēd cīsiņš ar visu iesaiņojumu. James Stewart augstuma fobija arī uz mani neatstāja nekādu iespaidu. Saprotu, ka arī tas bija modē, visa tā ņemšanās ar fobijām un cilvēkā apslēptajiem dēmoniem. Ja godīgi, tagad man ir drusku pat aizmirsušās beigas. Ok - viņi kopā uzkāpa tajā tornī, bet noleca laikam jaunā dāma, ne? Brīdī, kad parādījās mūķene un kaut kā neloģiski sāka zvanīt torņa zvanu. Dabiska rīcība būtu nu tāds kā šoks par to, ka cilvēks tikko ir novēlies no torņa. Varbūt pat vajadzētu skriet viņu glābt. Ok, tas viss ir primitīvi, filma tomēr ir ārts, un nav ko tur piekasīties pie detaļām. Bet kopumā man nepatika, nē un nē. Nekādu H asprātību, ar ko man viņš vienmēr asociējas, es tur neredzēju diemžēl.

Hičkoka daiļrade 1

tā nu es sataisījos atsvaidzināt priekš sevis H daiļradi. Sāku ar filmu PSYCHO(1960). Filma man likās pat ļoti jauka, noskatījos un baigi sapriecājos. Pareizi, H ir foršs. Sevišķi man patika tas, ka galvenā varone tika nogalināta filmas vidū, tas uzreiz lika man iespringt uz to, kas būs tālāk. Mīļākā aina laikam bija tā, kur jaunā dāma, ieradusies viesnīcā, vakariņo kopā ar dīvaino zēnu, un šis stāsta, cik skaisti ir izbāzti putni, viņš saka - jā,šis hobijs arī nav neko dārgs. Domāju, re, cik jauki, ka H atrada vietu, kur pazīmēties ar savu putnu apsēstību. Ko es vēl varētu piebilst - beigās tas psihonanalīzes seanss jebšu teksti par slepkavas psih novirzērm nevienam nav vajadzīgi, mani tas drīzāk sāpināja, ka tik labai filmai ir tik nejēdzīgs noslēgums. Turklāt mulsināja arī tas, ka varoņi policijas iecirknī neizrāda nekādas emocijas, kad viņiem paziņo par karsti meklētās un mīlētās varones nāvi. Varēja kaut vai drusciņ paraudāt vai tamlīdzīgi. Bet nu - ok ok, H drošviren uz filmas beigām bija jau aizmirsies un pārāk aizrāvies ar Freida štellēm.

nezināmā zvaigzne

smuka, veca krievu filma. tikai internetā nevaru neko par to atrast :(

we own the night (2007)

James Gray filma, tāpēc skatījos. Viņa pēdējā Two lovers kkā drusciņ pavilka, likās, ka kkas viņā ir, bet šits kjino mani kkā pievīla. Laikam gaidīju kko citu. Labo amīšu cīņa ar ļaunajiem russians mani īsti neaizrāva. Stāsts jau bija par labo policistu saimi un pazudušo dēlu. Bet līdz galam neizturēju. Uz beigām filmu kārtīgi pārtinu, lai pārliecinātos, ka nekā īpaša tur vairs nav. Nebija arī. Krāšņākā filmas rota bija, protams, Eva Mendes. Kurš gan cits.

cry of the owl(2009)

Stāsts laikam pieder Mr. Riplija autorei Patricia Highsmith. Par to viņai paldies. Spriedze ir visas filmas garumā. Par galvenā varoņa izvēli arī paldies, sākumā patiešām liekas, ka džeks ir maniaks, beigās tomēr izrādās, ka vienkārši lūzerīgs pilsonis, kam nelaimējas satikt normālus cilvēkus. Visi viņam apkārt ir kaut kādi apsēsti, brīžiem liekas, ka viņš ar kādu nebūt savu strāviņu izraisa visas nelaimes. Bet nē, diez vai. Drīzāk tas ir kkāds absurds, līdzīgs Kafkas absurdiem. Cilvēks it kā nonāk vides un notikumu gūstā, nevar tikt no tā laukā.Režisors Jamie Thraves būs jāatceras. Dodu viņam 4 apelsīnus no pieciem.

Valkyrie(2008)

,
Kāpēc man likās, ka tā ir Krūza filma, bija tādas baumas, a izrādās, ka direktors ir Bryan Singer. Pirms tam viņš taisījis visādus klasiskos Holjivudas
gabalus (Football Wives,Superman Returns).
Ok, Krūzs tik un tā ir pārāk uzkrītošs. Kaut kā nepiestāv viņam tā loma. Vienvārdsakot, viņam vairāk piestāv visādas bārmeņu un mačo lomas, bet no vācu aristokrāta viņš kaut kā izkrīt laukā. Rēcīgi jau arī ir, ka Hitlers, kas izskatās pēc Hitlera, runā angļu valodā. Bet pārspīlēti ir tie iestarpinājumi vācu valodā.
Lai filmu varētu vieglāk uztvert, ir ok, ja ir kādas nebūt vēstures zināšanas. Būtībā pēdējais mani arī stimulēja noskatīties šo kjino. Citādi - diez vai būtu saņēmusies. Variācija - Krūzs par ģenerāli - tāpat kā Ričards Gīrs - par līgavaini - mani kaut kā neaizkustina.
Filma arī nedaudz apbēdina par globālo netaisnīgumu, kāpēc nacisti nevarēja beigties kaut vai gadu ātrāk. Hmm, kāpēc atentāti visu laiku neizdevās. Hmmm. Karš ir bezjēdzīgs. Hmmmmmm.

Two lovers(2008)

ļoti jauka Eiropas filma, uzreiz pēc Holivudas superkjino liekas, ka kadri ir netīri un aktieri īsti. No pieciem ābolīšiem es dodu kādus 4.
Patika man galvenais varonis Joaquin Phoenix un vēl arī Coldplay sieva. Un stāsts arī bija ļoti labs. Kaut gan pēdējā cēlienā es ļoti labi paredzēju t.s.negaidītos notikumus. Vai drīzāk - es gribēju, lai tā notiek, jo tas būtu tad sakarīgs noslēgums.
Galvenajam varonim stāstā druciņ pietrūka tāda vienota rakstura, it kā jau džekam bija kaut kādas atpalicība problēmas, bet kaut kādos brīžos
viņš uzvedās diezgan netipiski savam raksturam.
Vide - visu laiku pelēka, neko no vides neatceros. Ar to man arī saistās šī filma. Nebija jau kā Linčam, bet kaut kāds uzsvars tomēr bij.

Ieinteresējos, ko režisors James Gray vēl tādu labu ir uztaisījis, būs jānoskatās kāda vecāka viņa filma.

Into the wild (2007)

Ja nebūtu dokumentāla stāsta par mežonīgajā dabā aizbēgušo Chris McCandless, nebūtu arī Šona Pena filma par Supertramp (un arī tūristu takas uz Aļaskas pamesto busiņu). Tas nav parasts apgalvojums. Te arī uzreiz parādās visi filmas plusi un mīnusi. PLUSS - man patīk to redzēt kā pdeido dokumentālu vēstījumu. MĪNUSS - priekš garas un ambiciozas Holivudas lielfilmas stāsts ir pārāk garlaicīgs, pārāk daudz literārisma, laiks pārāk saskaldīts, zūd interese sekot līdzi.
Bet man patika tas pamatvēstījums (par ko jāsaka paldies pašam stāstam), ka džeks sava ceļojuma laikā kļūst viedāks(vieds). Vienvārdsakot, filmā viņš ienāk kā klasisks maksimālisma pārņemts pusaudzis, kuram nauda un karjera nozīmē paverdzinājuma formu, kas daļēji arī tā ir, bet beigās viņš saprot, ka ir "burtiski ieslodzīts mežonīgajā dabā." Mani aizkustina tā īstā Krisa bilde un vēl daži video iekš youtube, kur tūristi safilmējuši īsto superbusu, bet filma - nezinu, laikam ne tik ļoti.

Barfly (1987) un Factotum(2005) un kāds iespaids man radās par Charles Bukowski

Sanāca noskatīties vispirms Factotum, jo viens zēns to nodēvēja par savu vismīļāko filmu. Režisors Bent Hamer man neko neizsaka, viņš ir kaut kāds baigais norvēģu režisors, būs jāpalūr kāda vēl nebūt viņa filma.

Filma par dzērāju Bukowski bez šaubām ir heroizēts stāsts. All I want to do is get my check and get drunk. Domāju, ka no realitātes tur ir diezgan maz, nu izņemot, protams, vadlīnijas - ka Bukowski visu laiku dzēra, draudzējās ar maukām un šad tad kaut ko uzrakstīja. Paskatoties vien dažas viņa intervijas, tapušas jau vēlākā vecumā, paliek skaidrs, ka džeks patiesībā bija drusciņ neirotisks, uzblīdis alkoholiķis. Bet daži dzejoļi un stāsti viņam patiešām izdevās labi.

Visbesīgāk man liekas tas, ka šajā filmā ir pilns ar klišejām par to, cik bohēma ir daiļa. Es redzēju tādu dokumentālu fragmentu, kur Bukowski kaut kur uzstājas un publika tā kā gaida no viņa, ka džeks izvilks savu pudeli no skapīša, viņš izvelk to pudeli, publika, protams, spiedz, bet viņš jutās kaut kā stulbi, man liekas.
Iespējams, ka viņš iedomājās to pašu ko es - ka publika ekspluatē viņa alkoholismu, bet viņa darbi aiz tā kaut kur pazūd. Protams, mēs visi zinām, ka Bukowski ir ģeniāli darbi, bet vispirms mēs zinām par to, ka viņš bija alkāns.

Bet vispār filma bija jauka, salīdzinot ar 1987.gada gabalu Barfly, šis bija īstens šedevrs. Tajā vecajā filmā Mikijs Rurks tik sūdīgi tēloja dzērumu, ka vispār radās jautājiens, ar ko tad viņš vispār ir kļuvis slavens (kaut gan The Wrestler viņš bija superīgs, laikam tēma tuvāka un 100 gadi jau pagājuši). Tai vecajai filmai režisors kaut kāds Barbet Schroeder.

par the royal tenenbaums (2001)

es tā paskatījos uz to gadskaitli, uj, cik veca filma. Bet skatījos viņu tāpēc, ka šo filmu it kā esot režisējis tāds slavens cilvēks kā Wes Anderson. No piecām acīm vai ausīm, es dotu šai filmai kādas 3.5.
Stāsta maniere it kā atsit Amēliju, kāda sakritība, ka Amēlija arī nāk no tālā 2001. Iespējams, ka pēc gadiem 50 to nosauks par kādu nebūt kino strāvojumu, tāpat kā Jauno Vilni savulaik. Par to līdzību ar Amēliju - it kā jau var teikt, bet tikpat labi varētu arī sacīt, ka viss regejs man atgādina Bobu Mārliju.
Vienvārdsakot, filma ieturēta stāstošās pasakas stilā, mani aizkustināja Coldplay sievas tēlojums. Arī Bill Murray kā vienmēr bija tāds kā visās filmās. Laikam ir atkodis, kas ir viņa zelta ādere. Uz nerviem pakrita drusciņ džeks sarkanajā sportatērpā, atradu, ka viņu sauc Ben Stiller. Liekas, ka viņš ir no tās pašas Holivudas kompānijas, no kuras cēlies šitas te, piemirsu, kurš tēloja B.Džonsā un vēl arī Ričards Gīrs.Vēeee.
Un vispār - daudzsološais sākums par ģeniālajiem Tenenbaumu bērniem kaut kā vispār man nesalikās kopā ar beigām, kur filma jau bija zaudējusi daļu sava spožuma,palika jau drusku garlaicīgi, ja godīgi.