Barfly (1987) un Factotum(2005) un kāds iespaids man radās par Charles Bukowski

Sanāca noskatīties vispirms Factotum, jo viens zēns to nodēvēja par savu vismīļāko filmu. Režisors Bent Hamer man neko neizsaka, viņš ir kaut kāds baigais norvēģu režisors, būs jāpalūr kāda vēl nebūt viņa filma.

Filma par dzērāju Bukowski bez šaubām ir heroizēts stāsts. All I want to do is get my check and get drunk. Domāju, ka no realitātes tur ir diezgan maz, nu izņemot, protams, vadlīnijas - ka Bukowski visu laiku dzēra, draudzējās ar maukām un šad tad kaut ko uzrakstīja. Paskatoties vien dažas viņa intervijas, tapušas jau vēlākā vecumā, paliek skaidrs, ka džeks patiesībā bija drusciņ neirotisks, uzblīdis alkoholiķis. Bet daži dzejoļi un stāsti viņam patiešām izdevās labi.

Visbesīgāk man liekas tas, ka šajā filmā ir pilns ar klišejām par to, cik bohēma ir daiļa. Es redzēju tādu dokumentālu fragmentu, kur Bukowski kaut kur uzstājas un publika tā kā gaida no viņa, ka džeks izvilks savu pudeli no skapīša, viņš izvelk to pudeli, publika, protams, spiedz, bet viņš jutās kaut kā stulbi, man liekas.
Iespējams, ka viņš iedomājās to pašu ko es - ka publika ekspluatē viņa alkoholismu, bet viņa darbi aiz tā kaut kur pazūd. Protams, mēs visi zinām, ka Bukowski ir ģeniāli darbi, bet vispirms mēs zinām par to, ka viņš bija alkāns.

Bet vispār filma bija jauka, salīdzinot ar 1987.gada gabalu Barfly, šis bija īstens šedevrs. Tajā vecajā filmā Mikijs Rurks tik sūdīgi tēloja dzērumu, ka vispār radās jautājiens, ar ko tad viņš vispār ir kļuvis slavens (kaut gan The Wrestler viņš bija superīgs, laikam tēma tuvāka un 100 gadi jau pagājuši). Tai vecajai filmai režisors kaut kāds Barbet Schroeder.

par the royal tenenbaums (2001)

es tā paskatījos uz to gadskaitli, uj, cik veca filma. Bet skatījos viņu tāpēc, ka šo filmu it kā esot režisējis tāds slavens cilvēks kā Wes Anderson. No piecām acīm vai ausīm, es dotu šai filmai kādas 3.5.
Stāsta maniere it kā atsit Amēliju, kāda sakritība, ka Amēlija arī nāk no tālā 2001. Iespējams, ka pēc gadiem 50 to nosauks par kādu nebūt kino strāvojumu, tāpat kā Jauno Vilni savulaik. Par to līdzību ar Amēliju - it kā jau var teikt, bet tikpat labi varētu arī sacīt, ka viss regejs man atgādina Bobu Mārliju.
Vienvārdsakot, filma ieturēta stāstošās pasakas stilā, mani aizkustināja Coldplay sievas tēlojums. Arī Bill Murray kā vienmēr bija tāds kā visās filmās. Laikam ir atkodis, kas ir viņa zelta ādere. Uz nerviem pakrita drusciņ džeks sarkanajā sportatērpā, atradu, ka viņu sauc Ben Stiller. Liekas, ka viņš ir no tās pašas Holivudas kompānijas, no kuras cēlies šitas te, piemirsu, kurš tēloja B.Džonsā un vēl arī Ričards Gīrs.Vēeee.
Un vispār - daudzsološais sākums par ģeniālajiem Tenenbaumu bērniem kaut kā vispār man nesalikās kopā ar beigām, kur filma jau bija zaudējusi daļu sava spožuma,palika jau drusku garlaicīgi, ja godīgi.