Barfly (1987) un Factotum(2005) un kāds iespaids man radās par Charles Bukowski

Sanāca noskatīties vispirms Factotum, jo viens zēns to nodēvēja par savu vismīļāko filmu. Režisors Bent Hamer man neko neizsaka, viņš ir kaut kāds baigais norvēģu režisors, būs jāpalūr kāda vēl nebūt viņa filma.

Filma par dzērāju Bukowski bez šaubām ir heroizēts stāsts. All I want to do is get my check and get drunk. Domāju, ka no realitātes tur ir diezgan maz, nu izņemot, protams, vadlīnijas - ka Bukowski visu laiku dzēra, draudzējās ar maukām un šad tad kaut ko uzrakstīja. Paskatoties vien dažas viņa intervijas, tapušas jau vēlākā vecumā, paliek skaidrs, ka džeks patiesībā bija drusciņ neirotisks, uzblīdis alkoholiķis. Bet daži dzejoļi un stāsti viņam patiešām izdevās labi.

Visbesīgāk man liekas tas, ka šajā filmā ir pilns ar klišejām par to, cik bohēma ir daiļa. Es redzēju tādu dokumentālu fragmentu, kur Bukowski kaut kur uzstājas un publika tā kā gaida no viņa, ka džeks izvilks savu pudeli no skapīša, viņš izvelk to pudeli, publika, protams, spiedz, bet viņš jutās kaut kā stulbi, man liekas.
Iespējams, ka viņš iedomājās to pašu ko es - ka publika ekspluatē viņa alkoholismu, bet viņa darbi aiz tā kaut kur pazūd. Protams, mēs visi zinām, ka Bukowski ir ģeniāli darbi, bet vispirms mēs zinām par to, ka viņš bija alkāns.

Bet vispār filma bija jauka, salīdzinot ar 1987.gada gabalu Barfly, šis bija īstens šedevrs. Tajā vecajā filmā Mikijs Rurks tik sūdīgi tēloja dzērumu, ka vispār radās jautājiens, ar ko tad viņš vispār ir kļuvis slavens (kaut gan The Wrestler viņš bija superīgs, laikam tēma tuvāka un 100 gadi jau pagājuši). Tai vecajai filmai režisors kaut kāds Barbet Schroeder.