Hičkoka daiļrade 2

Mans otrais piegājiens bija VERTIGO (1958). Ja godīgi, filma bija gra un garlaicīga. Visvairāk mani izbesīja briļļainā feministe, arī 60-to modes brēciens. Bet blondās dāmas kaislības vispār bija neizturamas, tas atgādināja 19.gs romānus, kur dāma, atceroties sliktu sapni, uzreiz krīt ģībonī. Filmas plots bija tik samezglots un realitātei attālināts, ka visur stāvēja klāt sajūta par mākslīgumu. It kā būtu jāēd cīsiņš ar visu iesaiņojumu. James Stewart augstuma fobija arī uz mani neatstāja nekādu iespaidu. Saprotu, ka arī tas bija modē, visa tā ņemšanās ar fobijām un cilvēkā apslēptajiem dēmoniem. Ja godīgi, tagad man ir drusku pat aizmirsušās beigas. Ok - viņi kopā uzkāpa tajā tornī, bet noleca laikam jaunā dāma, ne? Brīdī, kad parādījās mūķene un kaut kā neloģiski sāka zvanīt torņa zvanu. Dabiska rīcība būtu nu tāds kā šoks par to, ka cilvēks tikko ir novēlies no torņa. Varbūt pat vajadzētu skriet viņu glābt. Ok, tas viss ir primitīvi, filma tomēr ir ārts, un nav ko tur piekasīties pie detaļām. Bet kopumā man nepatika, nē un nē. Nekādu H asprātību, ar ko man viņš vienmēr asociējas, es tur neredzēju diemžēl.